Kamēr zinātnieki cenšas izpētīt baskāju skriešanas biomehāniskos aspektus, tās entuziasti norāda uz virkni potenciālo ieguvumu – traumu profilakse, palielināta skriešanas tehnikas efektivitāte un uzlabots kustību ekonomiskums. Tā rezultātā tiek paaugstināti sasniegumi garo distanču skriešanā (Hanson, 2010).  Nereti, kā vienīgā veicamā darbība, kas jāveic, lai tiktu pie minētajiem un vēl citiem baskāju skriešanas potenciālajiem ieguvumiem, tiek minēta pavisam vienkārša lieta – apavu novilkšana.

Novelc apavus un skrien tehniski pareizi? Vai tiešām tas ir tik vienkārši?

Pirmkārt, sporta tehnikas kontekstā (arī treniņu teorijas u.c.) nevajadzētu lietot vārdu pareizi. Kurš to var precīzi, vēlams arī zinātniski, argumentēt? Baskāju skriešanas temats tiek apspriests gan zinātniskajā, gan populārzinātniskajā literatūrā, gan arī dažādos interneta blogos. No vienas puses, baskāju skriešanas aizstāvji cenšas pierādīt dažādus ieguvumus, bet, no otras puses, pētnieki norāda uz nepietiekošu un nepārliecinošu argumentāciju no zinātniskā viedokļa (Kaplan, 2014; Murphy, 2013Rothschild, 2012 u.c.).

„Novelciet apavus un jūs skriesiet bez traumām & pareizi” – šāds lozungs varētu raksturot baskāju skriešanas vēstījumu sabiedrībai (tā ir autora interpretācija). Savas pārliecības pierādīšana par katru cenu ir pseidozinātnes pazīme, kas rada šaubas par neitrālu pētījumu rezultātu interpretāciju minētajos gadījumos. Šāda tendence nereti raksturīga arī pētījumiem, kuros tiek mēģināts pierādīt kāda viena faktora iedarbību, kā atbildi uz visiem jautājumiem, kas jau vēsturiski nav sveša sporta zinātnē.

Centieni pierādīt ar baskāju skriešanu saistītās priekšrocības zinātniskajā sabiedrībā ir izraisījis pretrunas. Tas rada priekšstatu, ka zinātnieki (nejaukt ar sporta sabiedrību) šajā jautājumā ir polarizējušies – sadalījusies divās daļās, kur vieni atbalsta, bet otri neatbalsta baskāju skriešanu. Jāsaka, ka visdrīzāk nevar viennozīmīgi sadalīt zinātniekus divās kategorijās (par vai pret). Nereti skeptiskākos, kuri kritizē nepilnības dažādās tendencēs, uzskata par tādiem, kas ir pret doto jautājumu. Dažādās skriešanas padomu u.tml. interneta vietnēs, arī drukātos izdevumos, baskāju skriešanas aizstāvji atļāvušies pētniekus, kuri to kritizē, apvainot personīga labuma gūšanā un tendenciozu pētījumu veikšānā apavu ražotāju labā (apzināti nelieku atsauces). Konspirāciju teoriju piekritēju klasika.

Analizējot zinātniskās publikācijas, jāsecina, ka krietna daļa zinātnieku ir nevis pret, bet pauž nostāju, ka trūkst pierādījumu, lai viennozīmīgi atbalstītu baskāju skriešanu.

Te varētu būt arī šī atšķirība izpratnē – kritizēta tiek nevis baskāju skriešana kā tāda, bet pierādījumu trūkums, lai to varētu rekomendēt tādā veidā, kā tas jau tiek darīts. Šajā gadījumā jāatceras, ka zinātnē neargumentē ar viedokļiem un uzskatiem, bet faktiem un pierādījumiem. Tādi ir gan par labu, gan sliktu baskāju skriešanai, taču tās aizstāvjiem nereti tiek pārmesta tendenciozitāte pētījuma veikšanā un rezultātu interpretācijā. Ar to tiek saprasta mērķtiecīga savas pārliecības pierādīšana, arī literatūras atlasē izvēlēties tādus autorus, kas apstiprina pētnieku uzskatus un vēlamo rezultātu (cherry picking). Atsevišķos gadījumos netiek pat pieļauta iespēja apgāzt hipotēzi, ka baskāju skriešanai ir tikai un vienīgi ieguvumi. Esmu diezgan drošs, ka šī raksta izlasīšanas rezultātā, kāds baskāju skriešanas entuziasts pārmetīs ķiršu plūkšanu arī autoram (kā tas tradicionāli notiek; iemeslu skatīt iepriekšējā rindkopā). Un es neapvainošos, ka nebūs izprasta atšķirība nozīmīgumam starp viena pētījuma un pārskata pētījuma secinājumiem. Būšu priecīgs par nozīmīgiem pētījumiem, kas pierāda baskāju skriešanas pozitīvos aspektus. (Atseviķas publikācijas var nenorādīt, man ir paliela mape ar publikācijām par baskāju skriešanas ieguvumiem, diemžēl rezultātu interpretācija ne vienmēr iztur kritiku).

Baskāju skriešanas viennozīmīgai popularizēšanai trūkst zinātnisku pierādījumu. Taču šajā kontekstā no baskāju skriešanas atbalstītāju puses visbiežāk atskan pretjautājums – kāpēc vajag pierādījumus, lai skrietu cilvēkam dabiskā veidā? Nevajag! Nevajag, ja to dara pats indivīds savas vēlmes vadīts. Bet vajag, lai to rekomendētu citiem, lai pārliecinātu pie apaviem pieradušo cilvēku sākt skriet bez tiem.

Kritika, protams, traucē popularizēt skriešanu bez apaviem, jo tās aizstāvjiem ir vēlme to darīt pārliecinoši. Baskāju skriešanas entuziastiem veidojas priekšstats, ka viņu darbība tiek apzināti traucēta jau minētās apavu industrijas vai kāda cita labā.  Iespējams, ka ir arī negodprātīgi zinātnieki, taču autoram nav izdevies atrast publikācijas, kuras varētu par to liecināt. (Lieki piebilst, ka šajā ziņā neitrāls ir arī raksta autora skatījums, šim rakstam sponsoru nav).

Neskatoties uz to ir gana daudz praktiķi un arī pētnieki, kas paspējuši baskāju skriešanas ieguvums popularizēt plašai sabiedrībai. Bet vai viņiem ir bijis pietiekams pamats to darīt? Pētniekiem, kas paspējuši plaši reklamēt baskāju skriešanu, ir grūti būt objektīviem tālākā šī jautājuma izpētē. Tas noved pie jau minētās tendenciozitātes pētniecībā, jo cilvēki nevēlas pazaudēt savu popularitāti un autoritāti sporta sabiedrībā, nevēlas atzīt kļūdas.

Šādā veidā tiek veikti pētījumi, kuros konstatē arvien jaunus „ieguvumus” skriešanā bez apaviem. To nekādā gadījumā nevar pārmest visiem autoriem, kas pēta atšķirības skriešanā ar vai bez apaviem. Joprojām ir virkne pētnieku, kas neitrālā veidā (piemēram, Tam et al., 2013) cenšas pētīt šī jautājuma fundamentālos aspektus – kas ir baskāju skriešana? Vai baskāju skriešana atšķiras no skriešanas ar apaviem un kādi tam ir biomehāniskie nosacījumi? Pētījumos netiek mēģināts pierādīt kādu iepriekš pieņemtu uzstādījumu, bet iespējami objektīvi izzināt šo jautājumu. Šajā sakarā vārda ieguvumi vietā aicinātu lietot vārdu salikumu potenciālie ieguvumi! Tas būtu zinātniski korekti.

Tie tiek minēti tikai kā potenicālie ieguvumi pavisam vienkārša iemesla pēc – jo nav zinātnisku pierādījumu par to vai tas ir labi, vai slikti (Perkins et al., 2014). Minētā iemesla dēļ, šajā rakstā netiks runāts par konkrētiem biomehāniskiem vai citiem faktoriem, kas uzlabojas vai neuzlabojas  skrienot basām kājām. Citādi atsevišķas lietas tiek pārprastas, nepamatoti un kategoriski par tām izsakoties. Atsevišķi pētījumi nav pietiekams pierādījums, tie jāsistematizē, jāanalizē, lai nonāktu pie nozīmīgiem secinājumiem. (Ceru, ka tuvākajā laikā būs kāda gudra galva, kas spēs to paveikt patiešām augtā zinātniskā līmenī)! Piemēram, ja pēdas daļa, kas skar balstu vispirms ir papēža daļa, tad to klasificē kā kļūdu tehniskajā izpildījumā vai kā palielinātu traumatisma iespēju. Arī tam nav neapgāžamu pierādījumu, taču baskāju skriešanas entuziasti nereti uz to balsta visus pierādījumus  savām idejām, pieņemot to kā vispārzināmu faktu, lai gan sasaiste ar traumatismu joprojām ir tikai hipotētiska (Nigg, 2001). Šis un citi piemēri ir iemesls, lai par konkrētiem pētījumiem nerunātu, varbūt kādā citā rakstā.

Ir iegūti pierādījumi tam, ka skriet bez apaviem ir citādāk – to nevar noliegt. Bet vai citādāk ir labāk?

Pie līdzīgiem secinājumiem ir nonākuši arī vēl vairāki autori sistemātiski analizējot pētījumus par baskāju skriešanu (Tam et al., 2014; Kaplan, 2014 u.c.).

Kā populārs un skrējējiem pievilcīgs arguments tiek minēts tas, ka baskāju skriešanā pēdas darbība automātiski izmainās. Proti, ja skrējējs iepriekš skrējis pēdu novietojot uz balsta tādā veidā, ka vispirms balstu skar papēdis, tad šis nosacījums automātiski izmainās un par pēdas daļu, kas skar balstu vispirms kļūst pēdas vidusdaļa vai pēdas priekšējā daļa. Pat ja tiek pieņemts, ka šis pirmais variants ir abosolūti traumatisks un nevēlams, vai arī konstatējams kā kļūda skriešanas tehnikā (pierādījumu tam nav, nereti par to tiek secināts ar vārdiem iespējams teorētisks vai potenciāls), tikai un vienīgi novelkot apavus šis nosacījums var nepiepildīties (Zhang et al., 2016). Metanalīžu vērts ir jautājums, vai traumas pastiprina apstāklis, ka skrējienā papēža pēdas daļa skar balstu pirmā. Un nav tik viennozīmīgi, lai to izmantotu, kā vienu no pamata argumentācijām (biomehānikas kontekstā), lai teiktu, ka tieši tādēļ ir jāpāriet uz baskāju skriešanu. Tādēļ sīkāk pat nemēģināšu to analizēt, tā ir atsevišķa tēma.

Ja arī tiek kostatēts, ka baskāju skriešana potenciāli samazina traumatisma risku kādā no skriešanas traumu aspektiem, nav pierādījumu, ka kādā citā aspektā tas netiek veicināts. Kā ir ar ilgtermiņa ietekmi? Tieši ilgtermiņa aspekts ir ļoti komplicēts. No evolūcijas viedokļa cilvēki lielākoties ir bijuši bez apaviem kājās. Ievērojot šo nosacījumu, atsevšķi pētnieki izvirza arī attiecīgu hipotēzi: skriet ar basām kājām ir mazāk traumatiski, kā skriet ar apaviem kājās (Lieberman, 2012). Bet kā to izmērīt? Tas lai paliek evolūcijas pētnieku ziņā.

Daudzas problēmas pētījumu rezultātu interpretācija par baskāju skriešanu rodas izvēloties pētījumu dizanu, subjektus, metodes. Runājot par subjektiem, viens no iemesliem kādēļ var rasties priekšstats, ka skrienot basām kājām rodas mazāk traumu – profesionāliem sportistiem ir lielāka apjoma skriešanas slodzes. Nereti kā traumu cēlonis tiek minēts balsta un kustību aparāta pārāk intensīva un apjomīga lietošana (overuse, overuse sindrom). Raksta autoriem nav izdevies atrast kaut vai vienu piemēru, kad sportists trenējas ar profesionālam līmenim atbilstošām treniņu slodzēm un dara to skrienot bez apaviem. Pat ja tāds piemērs ir, tas ir tikai piemērs, nevis pierādījums. Šī ir būtiska problēma veicot dalībnieku atlasi pētījumam (ir vēl daudzas citas).

Zināmā mērā tāds pats piemērs bija Abebe Bikila, kurš uzvarēja Romas OS 1960. gadā un to paveica skrienot basām kājām. Lieki piebilst, ka šo faktu baskāju skriešanas advokātiem patīk izmantot savā argumentācijā. (Līdzīgi kā šo vai šo, kur skrējēji finišē ar vienu skriešanas kurpi). Nevar nepiekrist, ka tas ir vēsturisks fakts un parāda (apzinātni nelietoju vārdu – pierāda) to, ka skriet ar basām kājām var arī augstā līmenī. Bet vai visaugstākajā? Pēc šīs uzvaras tika noskaidrots, ka OS oficiālajam apavu piegādātājam bija beigušies attiecīgā izmēra skriešanas apavi. Saņemot mazāka izmēra apavus Bikila izvēlējās skriet bez tiem, jo bija to darījis arī pirms OS. Šo faktu baskāju skriešanas advokāti piemirst, bet vēl vairāk piemirst to, kas notika nākamajās OS. Četrus gadus vēlāk Tokijas OS A.Bikila uzvarēja šo pašu distanci un uzstādīja jaunu pasaules rekordu. To viņš izdarīja ar apviem kājās. Tas redzams arī šajā SOK Youtube kanāla video. Šāds piemērs dažreiz spēj radīt lielu iedvesmu dažādu lietu popularizēšanā. A.Bikilas piemērs radījs pamatu popularzēt baskāju skriešanu (piemirstot par Tokijas OS). Lielu boost(u) skriešanai bez apaviem deva šī grāmata, arī šī vai šī un citas. Tas vēlreiz apstiprina cik liela nozīme dažādiem iedvesmojošiem stāstiem, individuālām pieredzēm. Pret, ko grūti cīnīties ar zinātniskiem argumentiem, līdzīgi ir arī ar autoritāšu viedokļiem. Iespējams kādā rakstā varētu publicēt arī savas domas recenzijas formā kādai no minētajām grāmatām.

Lai netiktu spriests tikai par citu veikumu šajā kontekstā, piedāvāju arī raksta autora nepublicētus datus veicot nelielu case study par baskāju skriešanu (Bernans&Abolins). Jāsaka uzreiz, tā ir tikai maza daļa no cita pētījuma, kā arī parādīti tiks tie dati, lai raksturotu tieši dažādību kāda iespējama pārējot uz baskāju skriešanu (nevis tendenciozi kaut ko pierādīt).

Īsumā par pētījuma dizainu (lūdzu netiesāt par terminoloģiju un vienkāršošanu – tas ir apzināti). Kopumā piedalījās 20< skrējēji, šeit redzami 4 piemēri. Skriešanas ātrums tika kontrolēts un iepriekš individuāli noteikts, kā atbilstošs submaksimālai intensitātei (aptuveni 10km skriešanas ātrumam). Tas bija 3:10-3:20/km, kas nozīmē gana augstu trenētības līmeni. Visi pieredzējuši skriešanā un ikdienā skrien ar apaviem. Skrējēji veica testēšanu gan ar apaviem, gan basām kājām (uzreiz pēc tam). Attēlos redzama balsta reakcijas spēka (GRF) vertikālā komponente. Dati ir filtrēti un spēka vērtības atspoguļotas relatīvi pret ķermeņa masu (BW – body weight). Vizualizācija eksperimentam šeit.

bareplotA bareplotB
bareplotC bareplotD

Tas kam vēlētos pievērst uzmanību – ir ļoti atšķirīgi tūlītēji efekti skrienot ar basām kājām pēc apavu novilkšanas. Skrējējam pirmā pēdas daļa, kas skar balstu abos gadījumos ir papēdis. Trieciens no  ~ 3 BW skrienot ar apaviem palielinās uz ~4.5 BW skrienot bez tiem (sāpīgi). Skrējējam abos gadījumos pirmā pēdas daļa, kas skar balstu ir priekšējā – vidusdaļa. Iespējams, ka tādēļ ir tikai atšķirības smalkās niansēs saistībā ar spēka pieaugšanas straujumu, bet kopumā var teikt, ka ļoti līdzvērtīgi tiek skriets gan ar apaviem, gan bez tiem (tradicionāli solītais baskāju skriešanas efekts šajā gadījumā apstiprinās). Skrējējs C izmaina pēdas novietošanas uz balsta variantu no priekšējās-visusdaļas uz papēža daļu (sāpīgi). Skrējējs D izdara to pašu, bet saņem iespaidīgo ~6 BW triecienu (ļoti sāpīgi). No šāda gadījuma pētījuma daudz secināt nevar un arī nevajag, bet svarīgākā ziņa, ka novelkot apavu tūlītējais efekts nav prognozējams. (Ja es būtu tendenciozais zinātnieks, kam pietiek ar vienu piemēru, lai apstiprinātu savas domas, tad secinājumi būtu diezgan nepateicīgi baskāju skriešanas atbalstītājiem). Līdzīgi rezultāti, kā šajā nelielajā case study ir arī šeit un šeit.

Ja ir šāda tūlītējā efekta iespējamība – vai drīkst vispārīgi rekomendēt baskāju skriešanu? To var apšaubīt! Bet vai tādēļ nedrīkst skriet basām kājām? Nē, to drīkst, bet ar virkni nosacījumu. Vai baskāju skriešana ir labāka par skriešanu apavos? Nezinu! Vai skriešana apavos ir labāka par skriešanu basām kājām? Nezinu!

Patiešām nezinot atbildi uz šiem jautājumiem, tomēr iespējams izteikt vismaz vēl vienu hipotētisku pieņēmumu. Skriešana ar apaviem vai bez tiem savā starpā nav salīdzināma, tās ir divas atšķirīgas lietas un uzskatāmas par prasmēm, kas piemīt skrējējam, kur katrai no tām ir savs, specifisks pielietojums. Ir arī konstatēts, ka baskāju skriešana strādā kā pieņemama treniņu metode skrējējiem (un ne tikai) un treneriem, kuri saprot un var iespējami mazināt pastāvošos riskus to darot (Jenkins&Cauthon, 2011).

Nobeigumā vēl pāris komentāru.

Galējības un interesantas lietas var atrast gan pētījumos par baskāju skriešanu, gan pētījumos par dažāda veida apavu izmantošanu, lai pasargātos no traumām. Daudzus mītus un apjukumu informācijā rada tieši cilvēkam pieejamākie un saprotamākā valodā (nezinātniskā) rakstītie literatūras avoti. Ne vienmēr veikala pārdevējs ar zinātnei nederīgu aparatūru būs labākais skriešanas tehnikas analizētājs, lai ieteiktu pareizos apavus. Ne vienmēr cilvēks, kas tic baskāju skriešanai (un visam alternatīvajam vispār) būs objektīvākais eksperts, lai piekristu viņa paustajiem kategoriskajiem apgalvojumiem. Un ne vienmēr kāds skriešanas žurnāls būs spējis korekti un pilnīgi izvērtēt zinātnisku darbu rezultātus. Tāpat arī šajā rakstā netiek pretendēts uz taisnību, bet norādīts uz autoru saskatītajām nepilnībām no zinātniskā viedokļa.

Šis raksts nav rakstīts ar mērķi kritizēt vai noliegt baskāju skriešanu, bet sniegt skatījumu uz to no pētnieciskās puses- bez vispārējas sajūsmas par jauno un alternatīvo.

Vadoties no patreiz pieejamās informācijas vairāk kritikas jāvelta baskāju skriešanas pētniekiem, popularizētājiem (jo sevišķi). Iespējams, ka tikpat daudz kritikas būtu iespējams veltīt arī galējībām, kas sastopamas pētījumos par apavu lietošanu, kā brīnumlīdzekli traumu profilaksē un pareizas skriešanas veicināšanā, bet tas ir cits temats.

Apavu valkāšana gan ikdienā, gan dažādos sporta veidos ir neatņemama sastāvdaļa. Nerunājot par sporta veidiem, kur apavi pilda pārsvarā aizsargājošu, estētisku vai kādu citu funkciju, ir virkne sporta veidu, kuros ar apaviem kājās notiek dažāda veida pārvietošanās, arī skriešana. Analizējot šo jautājumu no skriešanas specifiskajām nepieciešamībām ir grūti iedomāties (protams, ne neiespējami), ka vieglatlētikas stadionā bez apaviem būtu iespējams veikt distances līdzvērtīgi, kā ar naglenēm kājās. Varbūt tikai tad, ja pieņemam grūti iedomājamo, ka skrienot ar basām kājām būtu iespējams pēdas norūdīt un adaptēt skriešanai pa nelīdzenu virsmu, būtu praktiski neiespējami nodrošināt līdzvērtīgu berzi. Sevišķi izteikti tas būtu skrienot pa slīpu vai mitru virsmu. Šādi piemēri netiek minēti par labu apavu ražotājiem, bet apstāklim, ka apavi ir dzīves un sporta sastāvdaļa ar noteiktām funkcijām. Faktiski, apavi ir uzskatāmi par ekipējumu, kas nepieciešamas noteiktu darbību veikšanai. Bez tiem šīs darbības veikt būtu vai nu neiespējami, vai neefektīvi.

Autoru skatījumā baskāju kustības iedrošinātāji un iedvesmotāji, nereti ir paši apavu ražotāji, kas rada apavus, kuri veicina traumatismu, pēdas stāvokļa nelabvēlīgas izmaiņas utt. Arī šajā nozarē ir galējības un pārmērības, ir svarīgi, lai apavi nenodrošinātu nesamērīgas priekšrocības, nebūtu ar dārgām tehnoloģijām, kas padarītu tik ļoti pieejamo skriešanas sportu pārāk dārgu no izmaksu viedokļa.

Pirms meklēt universālos risinājumus kā uzlabot skrējēju tehnisko meistarību, būtu rekomendējams šo jautājumu izpētīt, nonākot pie stabilas un vispārināmas teorijas šajā jautājumā.

Šī raksta kontekstā nejaukt baskāju skriešanu ar, piemēram, staigāšanu basām kājām pa māju vai pagalmu. Tā ir pavisam cita tēma. Dabiski pārvietoties mājās, izpildīt dažādus vingrinājumus. Ir atsevišķi pētījumi, kuros norāda, ka vingrinājumi ar basām kājām ir ieteicami pēdas funkciju attīstībai un uzturēšanai, bet ne skriešana basām kājām (bet arī šī ir cita tēma).

Šajā rakstā nav aptverti visi barefoot jautājumi, bet autoru skatījumā būtiskākie. Šis nav zinātnisks raksts. Drīzāk raksts, kur autors problēmas intertpretācijā izmantoto zināntiski pamatojamus argumentus. Nepretendēju uz patiesību, reizēm pieļauju kļūdas, esmu atvērts arī informācijai, kas ir pretēja maniem uzskatiem.

Kritizējot baskāju skriešanas, kā labākas skriešanas  ietekšanu cilvēkiem šajā rakstā būtiskākie argumenti pārsvarā ir balstīti uz pārskata pētījumiem. Ja kādam ir sajūta, ka šeit tiek atspoguļots viedoklis un pētījumi, kas tikai kritizē baskāju skriešanu, tad drīkst dot atsauces uz pētījumiem (review, systematic review, meta-analysis), kas apstiprina arī pretējo – ar prieku iepazīšos.

Comments

comments

Post Navigation