Sportā esam pieraduši, ka sportisti sacenšas dažādās vecuma grupās, svara kategorijās (atsevišķos sporta veidos), dzimuma grupās u.c. grupās. Tas ir tāpēc, ka pamatotu iemeslu dēļ dažu grupu pārstāvji nespēj būt konkurētspējīgi ar citiem. Piemēram, jaunietis nespēj noskriet maratonu tik pat ātri kā jau pieredzējis sportists, vai vieglāki sportisti nevar pacelt tik lielus svarus kā smagāki sportisti. Līdzīgi ir arī ar dalījumu dzimumos. Vīriešu fiziskie rādītāji ir augstāki kā sieviešu, līdz ar to sievietes nevar uzrādīt tik pat augstus rezultātus kā vīrieši. Piemēram, sieviešu Pasaules rekordu maratonā katru gadu pārspēj ap 300 vīriešu. Ja vecuma grupas vai svara kategorijas ir ļoti viegli nodalīt, tad pēdējā laikā daudz diskutē par to, kur ir sieviešu un vīriešu dzimumu robežas.

Ir skaidrs, ja mums ir šādas 2 dzimumu grupas, tad mums ir arī jāspēj tās viennozīmīgi nodalīt, pretējā gadījumā var tikt apšaubīta kāda indivīda piederība attiecīgajā grupā. Vēsturiski to sāka darīt, jo radās aizdomas, ka ir negodīgi vīrieši, kuri izliekas par sievietēm. Pirmo reizi dzimuma tests tika ieviests 1950. gadā pirms Eiropas Čempionāta vieglatlētikā. Tā bija vizuāla izmeklēšana, kurā sievietēm ārstu komisijas priekšā lika noģērbties. Ārsti aplūkoja personu un noteica tā ir sieviete vai vīrietis. 1968. gadā Mehiko Olimpiskajās spēlēs tika ieviests hromosomu tests (Heggie, 2010; Ritchie et al., 2008). Pēdējo reizi masveidā to veica 1996. gada Atlantas Olimpiskajās spēlēs. Vēlāk dzimumu testus veica tikai tad, ja radās aizdomas par sportistes sieviešu dzimuma patiesumu. 2009. gadā tika ieviests hormonu tests, kad sievietēm pārbaudīja testosteronu līmeni, bet 2015. gadā arī šis tests tika atcelts. Pasaulē šovasar tika daudz diskutēts par šī testa efektivitāti, un kam ļaut startēt sieviešu grupā, bet kam, nē.

Hromosomu testēšanas rezultāti dažādās Olimpiskajās spēlēs (Elsas et al., 1997)
Olimpiskās spēles Notestētie sportisti Pozitīvu testu skaits (%) Biežums
Minhene, 1972 1280 3 (0.23) 1 no 426
Montreāla, 1976 1800 4 (0.22) 1 no 450
Losandželosa, 1984 2500 6 (0.24) 1 no 416
Barselona, 1992 2406 6 (0.25) 1 no 401
Atlanta, 1996 3387 8 (0.24) 1 no 423
KOPĀ 11373 27 (0.24) 1 no 421

1967. gadā Eiropas Kausā vieglatlētikā tika iepazīstināta jauna metode – dzimuma hromatīna (chromatin) tests, kas vēlāk 1968. gadā Mehiko olimpiskajās spēlēs bija obligāts (Ritchie et al., 2008). Šis tests noteica Barra ķermenīša esamību, kas ir inaktīva X hromosoma (Barr et al., 1949). Visu vienkāršojot, tika uzskatīts, ka sievietēm ir viena aktīva X hromosoma un viena inaktīva X hromosoma, bet vīriešiem ir viena aktīva X hromosoma un viena Y hromosoma. Ja veicot Barr testu, iegūva negatīvu rezultātu, sportists tika diskvalificēts, bet ja rezultāts bija pozitīvs un sportistei bija 2 X hromosomas, tika izsniegts sievišķīguma sertifikāts (Martinez-Patino, 2005).

Bet vēlāk izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Ir gadījumi, kad dažādu fizioloģisku nosacījumu dēļ tiek ietekmēta dzimuma attīstība (Ferguson-Smith et al., 1991; Simpson et al., 1993). Starp sportistiem visizplatītākais ir androgēnu nejūtīguma sindroms (androgen insensitivity syndrome – AIS). Šī sindroma rezultātā cilvēkam, kurš ģenētiski ir vīrietis (ar XY hromosomām), un kam ir sēklinieki, neizdodas attīstīt vīrieša pazīmes. Vizuāli šādi cilvēki attīstās kā sievietes, bet ar iekšējiem sēkliniekiem un XY hromosomu pāri (Ferguson-Smith et al., 1991). Šādi cilvēki bieži vien nodzīvo visu dzīvi nemaz neuzzinot, ka ir citādāki.  Šo sindromu atrada 7 no 8 aizdomīgiem paraugiem, kas tika paņemti 1996. gada Atlantas Olimpiskajās spēlēs, bet visām sportistēm atļāva startēt (Dickinson et al., 2002).

Mēdz būt arī gadījumi, kad ir izmainīts dzimumhromosomu skaits. Piemēram, Tērnera sindroms (viena X hromosoma), Klainfeltera sindroms (2 X hromosomas, 1 Y hromosoma), sievietes ar palielinātu X hromosomu skaitu (XXX un XXXX), vīrieši ar palielinātu Y hromosomu skaitu (XYY). Visus šos gadījumus mēdz saukt par traucējumiem dzimuma attīstībā (disorder of sex development – DSDs) (Ritchie et al., 2008Lee et al., 2006).

Kā jau minēju iepriekš, 1996. gada Olimpiskajās spēlēs obligāta testēšana tika veikta pēdējo reizi, jo 1999. gadā tā tika atcelta, un turpmāk dzimumu noteica tikai tad, ja radās aizdomas. Dzimumu testēšanas jautājumā bija “miers” līdz 2009. gadam, kad tika pārbaudīta Dienvidāfrikas vidējo distanču skrējēja Caster Semenya. Un izrādījās, ka viņai ir traucējumi dzimuma attīstībā. Viņai ir hiperandrogēnisms, kas izpaužas paaugstinātā testosteronu līmenī (vīriešu līmenī). Testosterons ir ļoti būtisks muskuļu masas augšanā, kas paaugstina ātrumu, spēku un arī izturību (Tucker et al., 2010). Pēc šī gadījuma Starptautiskā Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu, ka sportistes drīkst startēt tikai tad, ja viņu testosteronu līmenis ir zem vīriešu testosteronu līmeņa (IOC, 2011). 2011. un 2013. gada Pasaules Čempionātos tika pārbaudīti visu sieviešu testosterona līmeņi. Tika paņēmts vidējais rādītājs ar 5 standartnovirzēm, kas deva vērtību 10 nmol/L. Turpmāk, lai startētu sacensībās, sieviešu testosterona līmenim bija jābūt zemākam par šo vērtību. Un varēja droši uzskatīt, ka virs šī līmeņa bija tikai tās sievietes, kam ir hiperandrogēnisms vai krāpjas ar dopingu. Jāpiemin, ka 99% sieviešu testosterona līmenis bija zemāks par 3.08 nmol/L (IOC 2015). Tām, kurām testosterona līmenis bija virs 10, no sporta nācās atteikties vai izvēlēties kādu medicīnisku risinājumu, lai to samazinātu.

2015. gadā Sporta šķīrējtiesa nolēma (CAS, 2015), ka trūkst pierādījumu, ka testosterons hiperandrogēnām sportistēm paaugstina rezultātus, un kopš tā brīža sievietēm vairs nav ierobežojumu uz testosterona līmeni.

Lai arī ir daudz pretinieku dzimuma testēšanai, un tas tiek uzskatīts par pazemojošu, tomēr jāatceras, ka tas tika ieviests, lai aizsargātu sievietes un padarītu sportu godīgāku. Vēsturiski tas nav noķēris nevienu vīrieti, bet gan liedzis startēt daudzām hiperandrogēnām sievietēm, tāpēc šobrīd būtiskākais jautājums ir – vai ļaut šādām sievietēm startēt sieviešu grupā. Ja Pasaulē šādu sieviešu īpatsvars ir 1 pret 5000, tad sportā tas ir krietni augstāks – 1 pret 421 (Simpson et al., 2000), un šie skaitļi ir iegūti, kad eksistēja testēšanas ierobežojumi. Tas liek domāt, ka pēc to atcelšanas, šādas sievietes sportā varētu būt vairāk. Visas līdz šim identificētās un publiski zināmās hiperandrogēnās sievietes ir dominējušas savos sporta veidos. Tas gan nenozīmē, ka pārējās, par kurām prese neuzzināja, arī bija spēcīgas sportistes.

Pastāv viedoklis, ka šādām sievietēm ir jāatļauj sacensties un šo varētu uzskatīt par ģenētisku priekšrocību, līdzīgi kā basketbolā augums vai sprintā ātrās muskuļu šķiedras. Bet šeit atkal viss nav tik vienkārši. Basketbolā nav auguma grupu vai 100m ātro muskuļu šķiedru grupu, bet dzimuma grupas ir, un tāpēc šie nav salīdzināmi gadījumi. Svarīgi ir arī saprast, kāpēc tika izveidota sieviešu grupa. Kāpēc viņas nestartē vienā grupā ar vīriešiem? Tāpēc, ka trenētas sievietes nespēj konkurēt ar trenētiem vīriešiem un viņām nav izredžu cīnīties par augstām vietām (Tucker et al., 2010). Šī iemesla dēļ tika izveidota sieviešu grupa, kura ir jāaizsargā, lai cīņa būtu godīga. Tātad jautājums ir – vai “parastu” sieviešu cīņa ar hiperandrogēnām sievietēm, kurām vairāki būtiski rādītāji ir līdzīgi vīriešu rādītājiem, ir godīga? Šeit domas dalās. Ir sportistes, kuras domā, ka nav (video). Zinātnieku domas dalās. Pamatoti argumenti ir abām pusēm un viennozīmīgu atbildi atrast ir grūti. Domāju, ka to nekad neatradīs, un jebkurā gadījumā, kāds tiks apbižots, mums ir tikai jāizvēlas, kurš tas būs.

Comments

comments

Post Navigation