Ielūkojoties Latvijas Antidopinga biroja mājas lapas sadaļā “Diskvalifikācijas un konstatētie antidopinga noteikumu pārkāpumi“, varam ieraudzīt 14 Latvijas sportistus, kuriem pagājušā gada nogalē vai šogad ir piešķirtas diskvalifikācijas dopinga sakarā. Vēl tikpat atlētu ir apakšsadaļā “Konstatētie antidopinga noteikumu pārkāpumi” – kuros lietas ir dažādās, piemēram, pārsūdzības stadijās. Tas nozīmē, ka līdz gada beigām diskvalificēto sportistu skaits var vismaz dubultoties, kas būs krietni vairāk, kā, piemēram, iepriekšējā (2018.) gadā.
Neceļu paniku. Pozitīvo analīžu pieaugumam var būt dažādi izskaidrojumi – vairāk veiktās analīzes, precīzāki potenciālo pārkāpumu izskaitļošanas algoritmi, sportistu nesekošana aizliegto vielu saraksta izmaiņām, protams, arī lielāks pārkāpumu skaits (kas šķiet vismazāk reālais) un vairāki citi. Par kopējo pārkāpumu skaitu var tikai spekulēt, jo mēs nezinām, cik daudzi lieto aizliegtas vielas un metodes. Ir dažādi pieņēmumi par pārkāpēju īpatsvaru pret “tīrajiem” sportistiem, bet arī šie skaitļi ir spekulāciju līmenī. Protams, ir pētījumi, kur cenšas izmantot objektīvas metodes, lai noskaidrotu aizliegto vielu lietošanu, ne tikai anketēt sportistus. Piemēram, nesen veiktā pētījumā analizēja notekūdeņus (wastevater), bet arī tur ir problēmas izmērīt visu vielu klātbūtni. Kā arī sportisti vienmēr var “aizskriet uz krūmiem”… Īsto ainu mēs nenoskaidrosim, bet domājams, ka tā ir daudz sliktāka kā iztēlojamies.
Atgriežoties pie pārkāpēju saraksta, rodas vēlme, ka tas ir pilnīgāks. Ar to domājot, ka sportistu vārdi tur paliek arī pēc diskvalifikāciju beigām. Un ne tikai to. Labprāt tos redzētu kopskatā ar piesaistītajiem treneriem, ārstiem un federāciju vadību. Šīs nav raganu medības, bet laika gaitā mēs iespējams redzēsim zināmas kopsakarības vai vismaz aizdomīgas nejaušības, iezīmēsies riska personālijas un cita informācija. Diezgan droši, ka tāda veida datu bāzes jau pastāv, bet gribētos, lai tās ir publiskas. Populārākais pretarguments šādai pieejai – “sportists ir sodu izcietis un nav ko turpināt nosodīt”. Jāsaka, ka te nav runa par nosodījumu, bet gan procesu caurspīdību un iespējamo prevenciju nākotnē. Ja reiz kāda vārds ir bijis publiski redzams šajā sakarā, tad nevajadzētu būt tā, ka 10 gadus vēlāk ir krietni jānopūlās, lai par to pārliecinātos vai 15 gadus vēlāk vispār uzzināt fakta esamību. Vai izmantotu sporta ārsta pakalpojumus, kuram nemitīgi sanāk sajaukt etiķešu informāciju? Vai balsotu par federācijas vadītāju, kura darbības laiks sakrīt ar virkni dopinga pārkāpumu un pašam bijusi diskvalifikācija šajā sakarā? Vai vestu bērnu pie trenera, kuram pašam bijušas problēmas ar dopingu un tādas ir arī citiem viņa trenētajiem atlētiem?
Igauņu slēpotājs Verpalu vestu. Arī trenētu pats, jo dēls (Andreass) ir gājis tēva pēdās un ne tikai kā slēpotājs. Te ir runa par šī gada, cik zināms, lielāko dopinga skandālu, kad pasaules čempionāta laikā distanču slēpošanā tika pieķerti pieci sportisti. Neiedziļinoties detaļās, šis gadījums neizceltos ne ar ko īpašu, kā efektīvu policijas rīcību. Jā, policijas! Austrijā dopinga lietošana ir krimināli sodāma. Visiem pārkāpējiem nācās pietiekami garas stundas pavadīt policijas iecirknī, bet vienam kungam nepaveicās vairāk par citiem – skat. video zemāk.
Internetu neizdzēsīsi, tāpēc šis video tur paliks uz ilgu laiku. Tā nebūs tikai ailīte, kas ierakstīta antidopinga mājas lapu aktuālajās diskvalifikācijās (un pēc tam būs grūti atrodama). Tas būs visiem apskatāms video, kur sportists sēž viesnīcas numurā ar adatu asinsvadā. Zinātājiem, protams, ir skaidrs, ka tur nenotiek asins ziedošanas akcija. Diezgan apkaunojoša situācija, kurā neviens negribētu nonākt.
Visdrīzāk šādā situācijā nonākt nevēlētos neviens, bet aizliegtās vielas lietot joprojām gribētāju pietiek. Un tikai ar policijas dalību ir iespējams tos noķert “pie rokas”, kā arī atklāt, ka tie nav parasti “dopinga entuziasti”, bet gan lielāka grupējuma dalībnieki. Grūtāk ir valstīs, kur dopings nav krimināls pārkāpums. Nesaku, ka vajag, bet ir grūtāk ar to cīnīties. Katrā ziņā, ir jārēķinās ar to, ka aizliegto vielu lietošana nav tikai individuāla rīcība, bet nereti arī starptautiski kontrolēta shēma, pat nerunājot par Soču gadījumu.
Bet vai vajag cīnīties ar visiem vienādi? Tā šobrīd ir aktuāla diskusija, ietverot sevī gan resursu optimizēšanu, gan sodu diferenciāciju sportistiem. Vai marihuānas, klepus tējas, mildronāta lietošana būtu tik pat smags pārkāpums kā asins dopings? Gribētos teikt, ka nē. Ir brutāli noteikumu pārkāpumi (kā video redzamais), kuriem nav attaisnojuma. Tajā pašā laikā ir pārkāpumi, kas rodas muļķības, nezināšanas vai nejaušības pēc. Tos neattaisnoju, tie ir arī jāsoda, bet vai tik pat bargi? Katrā dopinga lietošanas gadījumā sportistiem ir tiesības un pienākums skaidrot rīcību, bet atbildīgajiem – to izvērtēt. Zināma sodu apmēra diferenciācija pastāv jau tagad, ir gadījumi, kad piešķir samazinātu diskvalifikācijas laika apmēru (nevis 4 gadus). Te nebūs receptes, kā vajadzētu darīt, taču skaidrs, ka nevar visus pārkāpumus salīdzināt pēc vienas skalas. Dažādiem pārkāpumiem ir jāpiemēro atšķirīgi soda apmēri. Nav vēlmes pārāk skarbi nosodīt sportistu, kura ārtsts ir kaut ko sajaucis, bet viesnīcu numuru “šļirču bandu” gan.
Dopinga analīzes ir pieteikami dārgas, tādēļ ir arī aktīva diskusija, vai nepārdalīt resursus, lielāku daļu paredzot nopietnāku pārkāpumu fiksēšanai, kā sīkākiem. Viens no variantiem ir palielināt analīžu skaitu, kas būtu ar ierobežotu, bet būtiskāko aizliegto vielu skrīningu. Tādejādi palielinātos iespēja efektīvāk cīnīties ar rupjiem pārkāpumiem, taču samazinātos uz salīdzinoši nelielajiem. Redzēsim, vai tas piepildīsies.
Antidopinga sistēmā ir problēmas, bet tā nav slikta kā sistēma. Ir grūti cīnīties ar negodīgiem cilvēkiem. Ir grūti nostāties pret lielām sporta autoritātēm un tautai sagādātajām emocijām. Nenoliegsim – arī pret finansiālu un politisku ietekmi. Šajā sakarā iezīmējas viena būtiska aktualitāte – pēdējo gadu laikā sāk analizēt saglabātos paraugus no iepriekšējām Olimpiādes spēlēm.
Ir skarbi, ja lielāko pasaules sporta notikumu panākumi ir rezultējušies naudā, slavā, nozīmīgos amatos vai citos labumos, kas veido sociālo statusu esošajiem un bijušajiem sportistiem. Lai cik arī nežēlīga šķistu šāda diskvalifikācija, prēmiju un medaļu atsaukšana, vienmēr var apdomāt, cik nežēlīgi tas ir pret tiem sportistiem, kuri attiecīgajās sacensībās bija palikuši “aiz pjedestāla”. Tiem ir laupītas emocijas, pārtrauktas sportista karjeras vai citas negatīvas sekas, kas radušās no negūtiem panākumiem. Sabiedrība kā lielu uzvaru svin kāda sportista panākumu, ja noskaidrojas, ka tas iegūts diskvalificējot negodīgu sportistu, bet sabiedrībai ir grūti sagremot un mainīt domas, ja atklājas, ka iemīļotais sportists ir diskvalificēts pēc ilgāka laika, noskaidrojoties apstākļiem.
Lai cik nepatīkamas situācijas tas radītu, sodīšana ar atpakaļejošu datumu ir pareizs solis cīņā ar dopingu. Tā mēs spējam nonākt tuvāk realitātei un apkarot negodīgu sportu, kā arī saprast cik daudz vēl nepatīkamākas un netaisnīgākas situācijas tas rada pret godīgajiem sportistiem, kā arī pārkāpējiem nav vēlmes nonākt šādā “godā”.
Tomēr jāpiebilst vēl viena lieta – ja analīzes tiek glabātas medaļniekiem, tad tās vajadzētu uzglabāt arī tuvākajiem sekotājiem. Dubults neplīst!
Ja ir vēlme principiāli cīnīties ar dopingu, tad būs jāsastopas ar daudzām emocionālām diskusijām – gan nevēlēšanos diskvalificēt kādu jaunu un talantīgu sportistu pēc piektdienas vakara “zāļu” pīpošanas; gan sabiedrībā populāru cilvēku, jo atklājas, ka 8 gadus pēc sacensībām provē ir aizliegto vielu mikrodozēšanas pēdas, ko šobrīd ir iespējams izmērīt; gan kritizēt populāru sportistu un atzītu sporta federāciju, kas ļauj tam piedalītes sacensībās “ārpus kārtas”; gan par tautā iemīļota medikamenta lietošanu, kurš ir nonācis sportam(!) aizliegto vielu sarakstā utt.
Arī pieprasīt atmaksāt valsts (uzsveru – valsts) izmaksātās prēmijas par augstu sasniegumu gūšanu sportā ir daudz grūtāk, kā šo prēmiju izmaksāt, ja atklājas, ka sportists tomēr ir guvis panākumus pēc negodīgo diskvalifikācijas.
Patiešām! Nav viennozīmīgu situāciju. Katrs dopinga gadījums ir jāskata individuāli – kas lietots, kā lietots, kur ņemts utt. Ir vismaz viena lieta, kas saista ļoti daudzus gadījumus – neprofesionalitāte. Neprofesionalitāte ne tikai kā nejaušība vai nezināšana, kas nereti šķiet īpaši muļķīgas un neattaisnojošas atrunas, bet arī attieksme pret citiem sportistiem, savu sporta veidu un visiem iesaistītajiem.
Sacenšoties ar citiem ir jāievēro godīgas spēles principi – tā vairāk vai mazāk ir zināma lieta (lai cik naivi tas izklausītos). Pozitīva attieksme un godīga sacensība ar konkurentiem būs starp tām lietām, ko pārrunāt pie alus kausa daudzus gadus pēc sporta. Vai runāsi ar savu cīņu biedru par to, ka pārspēji viņu, jo tablete nostrādāja? Ja nu vienīgi atzīstoties savās blēdībās.
Atzīšanās un ziņošana arī ir daļa no aizliegto vielu lietošanas ikdienas. Arī Starptaudiskā antidopinga aģentūra (WADA) aicina to darīt, tam pat ir radīta aplikācija, kur to var darīt anonīmi. Jānovēl, lai antidopinga organizācijām pietiktu resursu reaģēt uz ziņām, citādi no ziņošanas var sanākt pretējs efekts, radot sportistos šaubas par sistēmas vēlmi un spēju tiem palīdzēt. Protams, ziņotājiem ir jāsaprot, ka antidopinga organizācijas nereaģēs uz katru informāciju ar virkni dopinga kontroļu. Tik pat labi kāds var konkurentam piemaisīt dzērienā aizliegtu vielu un momentāli ziņot, lai brauc testēt. Par šādām negodprātīgām rīcībām ir dzirdēts.
Negodīgums sportā ir neprofesionalitāte. Ja kādam šķiet, ka ir varonis, uzvarot negodīgi, tad tā nav – tu esi neprofesionāls šmauklis! Sportā ir arī daudz citu vērtīgu lietu, kas bagātina dzīvi, ne tikai medaļas.
Šīs bija pāris dopingtualitātes, ko vērts izcelt.
P.S.
Nav tā, ka “visi lieto” vai “bez dopinga nevar”!