Tā ir visiem zināma aksioma, ka trenējoties mēs paliekam stiprāki, ātrāki, izturīgāki. Ar līdzīgu domu sabiedrībā klejo ideja, ka, lai kļūtu par ekspertu kādā jomā, ar to ir jānodarbojas (jātrenējas) 10000 stundas. Lai sasniegtu šādu apjomu, ir jātrenējas 3 stundas dienā, katru dienu 10 gadus. Ja mēs sāksim analizēt pasaules vadošos sportistus, tad tiešām redzēsim to, ka liela daļa no viņiem ir sasnieguši šīs daudzās stundas, bet būs arī sportisti, kas nav pat tuvu tādam apjomam.
Šis skaitlis ir apaļš, ļoti skaists un viegli “tirgojams”, bet daudzi, kuri tic šim 10000 stundu mītam, nemaz nezina, no kuriem ir radies šāds skaitlis. Pasauli 1993.gadā ar to iepazīstināja Ericsson (Ericsson et al., 1993), kurš savā publicētajā rakstā secināja, ka lai sasniegtu eksperta līmenī, ir jātrenējas 10000 stundas. Diemžēl šim pētījumam bija daudzas nepilnības, par ko arī šī 10000 stundu ideja ir izpelnījusies kritiku (North, 2012).
Jāsāk ar to, ka pētījumā tika analizēti vijolnieki. Šie vijolnieki, balstoties uz savu atmiņu, sniedza informāciju par saviem nedēļas treniņu apjomiem par pēdējiem 15 gadiem. Kopā tika apkopoti 30 jaunu vijolnieku + 10 pieredzējušu vijolnieku dati. Ericsson savos rezultātos nesniedza informāciju par treniņu apjomu variāciju starp šiem vijolniekiem. Bija tikai vidējā vērtība – 10000 stundas.
Kur ir problēma šajā pētījumā?
- Pētījumā piedalījās vijolnieki nevis sportisti.
- Pētījumā piedalījās ļoti mazs dalībnieku skaits, lai tik droši varētu vispārināt.
- Pētījumā ievāktie dati ir no vijolnieku atmiņām par bērnību, bet mūsu atmiņas ir ļoti neprecīzas.
- Pētījumā netiek atspoguļoti visi rezultāti. Ir tikai vidējā vērtība, kas izskatās noapaļota. Nav informācijas par variāciju, un noteikti bija vijolnieki, kuriem šis apjoms bija mazāks, un bija vijolnieki, kuriem tas bija lielāks.
- Autors nav ņēmis vērā, ka iespējams bērni, kuriem bērnībā ir padevies spēlēt vijoli, ir izvēlējušies to trenēties vairāk(jo viņiem patīk darīt lietas, kas padodas), kā tie bērni, kuriem tas uzreiz nepadevās. Proti, varbūt kļūšana par meistaru ceļonis ir nevis 10000 stundas, bet gluži otrādi, varbūt 10000 stundu cēlonis ir tam, ka šie jaunieši ir bijuši talantīgi un viņiem ir paticis spēlēt vijoli, bet tiem, kam nepadevās/nepatika, izvēlējās darīt ko citu (šī ir tikai hipotēze, ko autors nav apskatījis kā iespējamu).
Kā jau minēju pirmajā šī raksta rindiņā, tad lai paliktu labāks, ir jātrenējas, bet problēma šajā idejā par 10000 stundām ir tā, ka dažiem nemaz nevajag tik daudz stundas, bet dažiem ar to nepietiek. To parāda arī pētījumi par citiem sporta veidiem, kur šie skaitļi ir atšķirīgi, un kuros tiek parādīts, ka tā variācija ir pietiekami liela. Šahā – 11053 ± 5538 stundas (Gobet & Compitelli, 2007). Lauka hokejā – 4393 ± 1389 stundas (Güllich, 2014). peldēšanā – 7129 stundas (Johnson, 2006). Cīņā – 6000 stundas (https://sportsscientists.com). Futbolā – 4000 stundas (https://sportsscientists.com).
Cilvēkam ir liela vēlme meklēt vienu formulu, kas der visam, bet kā jau esam rakstījuši iepriekš un noteikti rakstīsim vēl – viss nav tik vienkārši. Nav viena universāla risinājuma. Noteikti kādam vajadzēs tās 10000 stundas, bet nevajag koncentrēties uz vienu skaitli, kas obligāti ir jāsasniedz. Ir jāatceras, ka svarīga ir arī treniņu kvalitāte, atjaunošanās periods, uzturs, tas cik labi sportists adaptējas treniņu slodzei un vēl daudzi citi faktori. Tāpēc nepārtrenējamies koncentrējoties uz vienu skaitli!