Ja paskatās jaundzimušo statistiku (Pēdējos 20 gadus), tad var redzēt, ka bērni katru mēnesi dzimst aptuveni vienādi (dati). Nelielas atšķirības gan ir manāmas, bet tās nešķiet būtiskas – sadalījums ir vienmērīgs.
Neesmu apskatījis citu valstu statistiku, bet man šķiet, ka visur šis sadalījums ir līdzīgs – atkarībā no valsts, dažos mēnešos dzimst vairāk kā citos, bet kopumā nav būtisku atšķirību. Tas liek domāt, ka mums janvārī tāpat kā citos mēnešos dzimst aptuveni vienāds skaits potenciālo ārstu, skolotāju, mūziķu, sportistu un jebkuras citas nodarbošanās pārstāvju, un ja vien neesat astroloģijas piekritējs, tad tam tā arī vajadzētu būt. Apskatoties dažādu sporta veidu jauniešu sadalījumu pēc dzimšanas mēnešiem, tā aina izskatās nedaudz atšķirīga. Piemēram, Brazīlijas meitenēm (vecumā līdz 14 gadiem), kuras piedalījās starptautiskās volejbola sacensībās, sadalījums pēc dzimšanas mēneša bija šāds: 1.ceturksnī bija dzimušas 42.5% meiteņu, 2.ceturksnī – 31.7%, 3.ceturksnī – 15%, bet 4.ceturksnī 10.8% (Okazaki et al., 2011). Līdzīga situācija ir novērota arī citos sporta veidos. Piemēram, futbolā augstāka līmeņa komandās daudz vairāk nonāk tie jaunieši, kuri ir dzimuši pirmajā ceturksnī kā citos (Praxedes et al., 2017). Lielbritānijas regbijā jauniešu vecumā, jo augstākā līmenī spēlējošs jaunietis, jo lielāka varbūtība, ka būs dzimis agrāk kā vienaudži (Till et al., 2009).
Arī NHL draftā pārstāvētāki ir agrāk dzimušie (Baker & Logan, 2007).
Šāds fenomens ir novērots arī tenisā (Ulbricth et al., 2015), basketbolā (Arrieta et al., 2015), džudo (Fukuda, 2015), peldēšanā (Nagy et al., 2015), un citos sporta veidos (Musch and Grodin, 2001), ko mēdz dēvēt par “Relatīvo vecuma efektu” (Relative Age effect), un ko pirmo reizi novēroja Grodin (Grodin et al., 1984). Rodas jautājumi – kāpēc tāds fenomens rodas un vai tas ir labi vai tomēr slikti?
Uz pirmo jautājumu ir ļoti viegli atbildēt. Bērns/jaunietis 1 gada laikā izaug, viņam palielinās muskuļu masa, viņš paliek spēcīgāks un ātrāks, un nav noslēpums, ka vecāki bērni ir pārāki sportā kā jaunāki. Lai sportu padarītu godīgāku un izskaustu šīs vecuma atšķirības, ir ieviestas vecuma grupas (parasti 2 gadu robežās). Bet ja viens jaunietis ir dzimis janvārī, un otrs tā paša gada decembrī, tad lai arī viņi ir vienā vecuma grupā un skaitās viena vecuma, viņiem ir 11 mēnešu starpība, kas jauniešu vecumā ir daudz. Un kad sporta spēlēs trenerim ir jāizvēlas “labākie” bērni, kuri spēlēs 1.komandā, viņš izvēlas “labākos”, kas bieži vien ir dzimuši gada pirmajā pusē un ir “labāki” tikai tāpēc, ka ir pārauguši citus. Arī individuālajos sporta veidos notiek līdzīga situācija, kad uz izlasi tiek aicināti “labākie”, bet līdzīgi kā sporta spēlēs, tie bieži vien ir agrāk dzimušie, jo viņiem ir bijis vairāk laika izaugt.
Uz otro jautājumu atbildēt ir grūtāk. Mans viedoklis ir tāds, ka tas labi nav, jo pētījumi rāda, ka vēlāk dzimušie biežāk pamet sportu (Delorme et al., 2009, Delorme et al., 2011). Ja mēs gribam, lai mums būtu labāki sportisti pieaugušo sportā, tad mums vajadzētu maksimāli ilgi saglabāt maksimāli daudz potenciālos sportistus. Bērniem patīk nodarboties ar to, kas viņiem padodas. Ja bērns iet uz treniņu, bet netiek komandā, viņš bieži vien atradīs citu nodarbi un sportu pametīs. Bet varbūt viņš nākotnē būtu bijis labs sportists, viņam tikai nepaveicās, ka vienaudži bija viņu pārauguši.
Interesanti ir tas, ka pieaugušo sportā šis sadalījums mainās. Apskatīju 2016.gada Olimpisko spēļu dalībnieku sadalījumu pēc dzimšanas mēneša. Kā redzams, tas ir daudz vienmērīgs un daudz līdzīgāks reālajam dzimšanas sadalījumam. 1.ceturksnis (26%) ir pārstāvētāks kā 4.ceturksnis (24%), bet ne ar tik lielām atšķirībām kā jauniešu vecumā. Tas rada jaunus jautājumus – kur palika tie daudzie 1.ceturksnī dzimušie?
Ja apskatās tikai tos sportistus, kas ieguva medaļas, tad visvairāk sportistu ir 2. (27%) un 3.ceturksnī (26%). 4.ceturksnis joprojām ir vismazāk pārstāvētais (23%), bet 1.ceturksnis, kurš jauniešu vecumā dominēja, ir tikai 3.pārstāvētākais (24%).
Man noteikti trūkst datu, lai izdarītu objektīvus secinājumus, bet izteikšu hipotēzi, kas ļoti iespējams ir nepareiza. Mēs ļoti cenšamies “trenēt” jauniešu, atlasām labākos, sitam sev pa plecu, ka esam labi treneri, bet patiesībā, tas neko nedod, jo ja jaunietis būs labs, viņš būs labs. Galvenais ir viņu “nesačakarēt”. Tie jaunieši, kuri ir dzimuši gada pirmajā pusē un ir labi, viņi paliek labi (ja viņus nesačakarē), tie jaunieši, kuri ir dzimuši gada pirmajā pusē, bet ir bijuši “labāki” tikai tāpēc, ka ir pārauguši vienaudžus, ar laiku sāk zaudēt un pieaugušo sportā nenostiprinās, bet tie jaunieši, kuri ir dzimuši gada otrajā pusē, ja neaiziet no sporta, tad iemācās cīnīties par savu vietu, un tāpēc pieaugušo sportā “atbirst” daudz mazāk kā agrāk dzimušie. Kā jau teicu, tā ir tikai mana hipotēze, bet par to jau kādu laiku domāju – jaunieties nav jāpadara par čempionu, viņš ir jānesačakarē.