Mēs arvien biežāk saskaramies ar transpersonu iesaistīšanos augstu sasniegumu sportā. Šī dalība ir neviennozīmīga un aktualizē diskusiju gan sporta kontekstā, gan sabiedrībā kopumā.
Jau šobrīd mēs dažādus problēmas aspektus esam padarījuši praktiski neizdiskutējamus, tos saliekot vienkopus. Nereti šajā jautājumā kopā tiek savietotas diskusijas par cilvēktiesībām, transpersonām, feminismu, diskriminējošu attieksmi un citas. Daļēji tās pārklājas, taču būtu jācenšas tēmu sadalīt vairākos diskusiju priekšmetos. Nemaz nerunājot par emocionālo un katra cilvēka personīgo piesaisti, kas ir saprotama, bet traucē nonākšanai pie risinājuma. Šis risinājums noteikti nav vienkāršs. Arī šajā rakstā pieturēsimies tieši pie transpersonu dalības augstu sasniegumu sportā. Tas nav vieglākais uzdevums, bet ir vērts censties un robežas šāda veida diskusijā ir būtiskas. Arī skatot procesus sabiedrībā, mēs redzam, ka šis jautājums ir diezgan komplicēts, tādēļ nevajadzētu domāt, ka tas tāds paliek sporta kontekstā. Pie tam, sporta kontekstā šim jautājumam ir papildus aspekti, kuri nav tik būtiski ikdienā.
Sportā pastāv pretruna starp godīgu sportu un iekļaujošu sportu. Mēģināsim paskaidrot, kādēļ sportā ir grūti panākt abus. Pretruna, kurai te nevajadzētu būt, taču tā rodas, jo virzām līdz galam nepārdomātas idejas. Panākot līdztiesību sabiedrībā, ir iespēja nonākt pie pretējas situācijas sportā. Vienām brīvībām nevajadzētu ierobežot citas, taču šajā gadījumā mēs varam pie tā nonākt. Tālākajās rindkopās paskaidrošu kāpēc.
Galvenais diskusiju priekšmets šajā jautājumā ir transpersonu dalība sporta sacensībās sieviešu konkurencē. Ar transpersonām šeit domājot bioloģiskos vīriešus, kuri sevi identificēt kā sievietes, veic dzimuma maiņas pasākumus (vai neveic) un vēlas piedalīties sportā sieviešu konkurencē. Te rodas būtiskākās problēmas, kas ietekmē godīgas spēles principus sportā. Ja persona vēlas piedalīties vīriešu konkurencē, tas problēmas nerada.
Pirmā lieta, uz kuru mums ir jāspēj paraudzīties no nedaudz cita aspekta ir sieviešu un vīriešu konkurences grupas pēc būtības. Sievietes un vīrieši nestartē kopējā konkurencē, jo tas atņemtu sievietēm jebkādas iespējas konkurēt cīņā par augstiem rezultātiem. Atsevišķos sporta veidos var pat būtu bīstami veselībai. Ar to domājot kontakta sporta veidus.
Sacensību rezultātu tabulās var pārliecināties par atšķirībām vīriešu un sieviešu iespējās. Šeit runa, protams, ir par sporta veidiem, kuros dominē atlētu visdažādākās fiziskās iespējas. Zinu, ka katram savs sporta veids šķiet tas grūtākais, bet arī šajā ir jānovelk kaut kādas robežas. Noteikti nevēlos pateikt, ka sievietes ir nespējīgas sportā, drīzāk pretēji. Taču bez garas rezultātu uzskaites, varam paraudzīties uz jebkuru sporta veidu, kur tiek objektīvi mērīti sasniegumi un salīdzināt tos starp dzimumu grupām. Rezultātā iegūsim, ka labākās dāmas ir pietiekami tālu no labāko vīru rezultātiem, lai nespētu tur pilnvērtīgi konkurēt. Par daudzām sporta pasaulē pazīstamām sievietēm mēs nekad nebūtu uzzinājuši, ja tām būtu jāsacenšas vīriešu grupās. Tādēļ arī pastāv dalījums vīriešu un sieviešu konkurencē, lai sievietēm pastāvētu augstu sasniegumu sports un atsevišķa rezultātu uzskaite. Tādēļ uz vīriešu konkurences grupu ir jāraugās kā uz sava veida atklāto grupu, kurā drīkst startēt arī sievietes un transpersonas. Var jau arī teikt, ka transpersonu skaits augsta līmeņa sportā (pagaidām) ir neliels, taču par čempioni arī kļūst tikai viena sportiste un augstu sasniegumu sportā vispār nav daudz dalībnieku.
Pie šī nevajadzētu arī aizrauties ar piemēriem, kur sportiste sieviete ir pārāka par kādu vīrieti. Protams! Jo augsta līmeņa sportisti ir ļoti maza populācijas daļa. Taču ļoti spējīga tajā, ko dara. Šīs sievietes būs pārākas par jebkuru vīrieti, kurš vēlas sacensties attiecīgajā vingrinājumā, bet tam speciāli netrenējas. Ja vīrietis aktīvi trenējas, tad viņa iespējas sieviešu konkurencē palielinās, bet sagatavotībai ir jābūt augstā līmenī, lai pārspētu pasaules līmeņa sasniegumus. Par piemēru varam paņemt pasaules labāko sasniegumu maratonā sievietēm (2h14min). Atļaušos apgalvot, ka vairāk kā 99.9..% pasaules vīriešu to nevarētu izpildīt arī tad, ja ļoti censtos un tam trenētos (negatīvais procents varētu samazināties tikai tad, ja visi pasaules vīrieši kopš bērnības censtos gūt sasniegumus maratonā, bet arī tad tas neizdotos pārliecinošam vairākumam, nemaz nerunājot, ka tā ir utopija). Un līdzīgus piemērus mēs varam uzskaitīt arī citos sporta veidos. Sevišķi tajos, kur ar rezultātu ir iespējams objektīvi mērīt sniegumu, bet ne tikai.
Vispār jau sporta rezultāts kopumā ir slikts mērs, jo tas ir daudzfaktoriāls lielums. Tik pat sarežģīti un komplicēti ir arī ar pētniecību šajā sakarā. Pētījumu skaits ir neliels, tajos ir problēmas ar metodoloģiju un reprezentatīvu izlašu veidošanu. Grūti veikt arī eksperimentus, kuriem īsti nav kontrolgrupas – viena un tā pati persona ietilpst abās – kontroles un eksperimentālajās grupās. Gan pētniecībā, gan praktiskajā pieredzē var izjust tās nelielās nianses, kas ir mazpamanāmas, bet nereti ļoti izšķirīgas sporta rezultāta veidošanā. Kā arī mēs nevaram zināt, cik katra transpersona zaudē vai iegūst pēc dzimuma maiņas. Tāpat, cik liela ietekme ir tam, kas bijis treniņu rezultātā pirms, kas ir ļoti būtisks un grūti nosakāms faktors.
Tādēļ šo visu nevajadzētu vienkāršot un pieņemt ātrus lēmumus. Tie ir nekorekti gan pret sieviešu sportu kā tādu, gan pret pašām transpersonām. Vienkāršojot un pielietojot neizpētītus, diskutablus sacensību noteikumus, galvenokārt, zem kritikas spiediena tiek palikti tieši transpersonas, kurām jau ar to pietiek noņemties ikdienā. Ja konstatēsim, ka kļūdījāmies, tad procesus pagriezt atpakaļ būs daudz grūtāk un sāpīgāk katram indivīdam, kurš to izjutīs personiski.
Tieši par šiem noteikumiem detalizētāk 2. daļā, ko apkopojis Valters.
Daudzi varbūt domā, ka lēmums, kas atļauj transpersonām piedalīties Olimpiskajās spēlēs, ir pieņemts salīdzinoši nesen, bet tā gluži nav taisnība. Jau 2003. gadā SOK ar “Stokholmas vienprātības paziņojumu par dzimuma maiņu sportā” mēģināja to regulēt kā ”transpersona var piedalīties spēlēs, ja…”. Šie noteikumi noteica, ka transpersonai, kura dzimuma maiņu ir veikusi pēc pubertātes iestāšanās, ir jāatbilst šādiem kritērijiem:
- Veiktas ķirurģiskas anatomiskas izmaiņas, tostarp ārējo dzimumorgānu izmaiņas un gonadektomija;
- Attiecīgās oficiālās iestādes ir juridiski atzinušas piešķirto dzimumu;
- Hormonālā terapija, kas atbilst noteiktajam dzimumam, ir veikta pārbaudāmā veidā un pietiekami ilgi, lai līdz minimumam samazinātu ar dzimumu saistītās priekšrocības sporta sacensībās.
Lai arī šajos noteikumos tas nav minēts, es tomēr vēlos papildināt, ka transsievietēm ir vēl viena prasība – testosterona līmenim ir jābūt zem 10nmol/L. Šai prasībai ir jāizpildās visām sieviešu grupas dalībniecēm.
Pirms 2003. gada transpersonas varēja startēt sava bioloģiskā dzimuma grupā.
Līdz šim Olimpiskajās spēlēs ir startējuši vairāki transvīrieši, un, cik man zināms, ļoti lielu ažiotāžu tas nav radījis, rodas jautājums kāpēc ir tik liela ažiotāža par transieviešu startu sportā? Vēršu jūsu uzmanību, ka tas lielā mērā ir saistīts ar 2015. gadā SOK pieņemto lēmumu mainīt prasības transpersonām, kuras drīkst startēt Olimpiskajās spēlēs.
Lūk, kas mainījās:
- Personas, kas pāriet no sievietes uz vīrieša dzimumu, ir tiesīgas bez ierobežojumiem startēt vīriešu kategorijā.
- Personas, kas pāriet no vīriešu uz sieviešu dzimumu, var piedalīties sieviešu kategorijā ar šādiem nosacījumiem:
- Sportiste ir paziņojusi, ka viņas dzimuma identitāte ir sieviete. To nevar mainīt sporta nolūkos vismaz uz laiku, kas nav mazāks par četriem gadiem;
- Sportistei jāpierāda, ka viņas kopējais testosterona līmenis vismaz 12 mēnešus pirms pirmajām sacensībām ir bijis zemāks par 10 nmol/L. (Prasība par ilgāku laika periodu ir balstīta uz konfidenciālu katra gadījuma individuālu izvērtējumu, ņemot vērā, vai 12 mēneši ir pietiekams laika posms, lai līdz minimumam samazinātu jebkādas priekšrocības sieviešu sacensībās).
- Sportistes kopējam testosterona līmenim jābūt zemākam par 10 nmol/L visā laika periodā, kad sportiste ir tiesīga piedalīties sacensībās sieviešu kategorijā.
- Atbilstību šiem nosacījumiem var kontrolēt, veicot testēšanu. Neatbilstības gadījumā sportistes tiesības piedalīties sieviešu sacensībās tiks apturētas uz 12 mēnešiem.
Jāpiebilst, ka šīs ir tikai vadlīnijas, kuras atbilstošo sporta veidu organizācijas var ņemt vērā, pieņemot lēmumu vai atļaut attiecīgajai transpersonai piedalīties sacensībās.
Kā redzat, prasības ir nedaudz mainījušās un šobrīd Olimpiskajās spēlēs drīkst startēt arī personas, kuras nav veikušas nekādas dzimuma maiņu operācijas. Pietiek ar divām galvenajām prasībām: identificēšanos kā sievietei un testosteronu bloķēšanu vismaz 1 gadu pirms sacensībām.
Tāpat šajā pašā dokumentā ir arī minēts, ka galvenais sporta sacensību mērķis ir un paliek godīgas konkurences nodrošināšana. Dalības ierobežojumi ir piemēroti tiktāl, ciktāl tie ir nepieciešami un samērīgi minētā mērķa sasniegšanai. Tātad galvenais mērķis ir godīgas konkurences nodrošināšana un, manuprāt, tas ir arī vienīgais jautājums, par ko būtu jādiskutē: vai transpersonu piedalīšanās sieviešu kategorijā iespaido godīgu konkurenci? Pirms sāku runāt par godīgumu, paskaidrošu, kāpēc ir izveidota sieviešu kategorija. Ja mēs gribētu noskaidrot spēcīgāko, ātrāko un izturīgāko cilvēku, tad mums pietiktu tikai ar vienu grupu, bet tā kā ir 2 bioloģiskie dzimumi, kuri ir atšķirīgi gan izmēros, gan fiziskajos rādītājos, ir izveidotas 2 bioloģisko dzimumu grupas. Ja mēs skatāmies uz vidējiem datiem, tad vīriešiem ir par 33-40% vairāk muskuļu masas (Jannsen et al., 1985). Viņi ir par 10-13% ar labākiem rezultātiem tādos sporta veidos kā skriešana, peldēšanas, airēšana, par 16-22% ar labākiem rezultātiem kārtslēkšanā, tenisa serves ātrumā, rokasbumbas metiena ātrumā, par 29-34% ar labākiem rezultātiem volejbola servē (Schade et al., 2004; Handelsman 2017; Zapartidis et al., 2011). Vīriešiem, vidēji, ir par 9-12% garākas kājas un par 6% šaurāks iegurnis (Brinckmann et al., 1981). Ja sacensībās nebūtu izdalītas divas bioloģiskās grupas, tad uzvarētu ,galvenokārt, vīrieši un sievietēm nebūtu godīga iespēja sacensties. Respektīvi,spēcīgākās sievietes ir spēcīgākas par lielāko daļu vīriešu, bet ne par spēcīgākajiem vīriešiem. Tieši šī iemesla dēļ, lai nodrošinātu godīgu konkurenci sievietēm ir izveidota atsevišķa kategorija. Un ir ļoti svarīgi nodrošināt sieviešu tiesības startēt godīgā konkurencē, kas ir arī SOK galvenais mērķis.
Vēlos uzsvērt, ka transsieviete, kura ir mainījusi dzimumu pēc pubertātes, ir ieguvusi vīriešu bioloģiskās priekšrocības, tāpēc arī ir ieviesta prasība par testosterona līmeņa samazināšanu Kādu laiku atpakaļ tika uzskatīts, ka testosterona slieksnis 10nmol/L samazina vīrieša bioloģiskās priekšrocības, un līdz ar to padara konkurenci pietiekami godīgu, tomēr vairāki pētījumi parāda pretējo. Ir rādītāji, kuri tiešām izlīdzinās ar sieviešu vidējiem rādītājiem, piemēram, hemoglobīna līmenis asinīs (Harper et al., 2021). Pētījumā ar vīriešiem, kam tika būtiski samazināts testorterona līmenis, muskuļu masa pēc 12 mēnešu terapijas samazinās tikai par aptuveni 5% un muskuļu spēks tikai par 4% (Storer et al., 2012), kas ir būtiski mazāks samazinājums kā vīriešu priekšrocības šajos rādītājos (attiecīgi 33-40% un 55%). Pētījums ar ASV gaisa spēku transsievietēm parādīja, ka pēc 2 gadu ilgas testosterona pazemināšanas, transsievietes joprojām spēja 1 minūtē atspiesties vidēji par 10.7 reizēm vairāk, 1 minūtē uztaisīt par 6.2 presītēm vairāk, un 1 jūdzi noskriet par 64 sekundēm ātrāk kā bioloģiskās sievietes (Roberts et al., 2020).
Lai arī nepietiekami, testosterona samazināšana ietekmē fiziskos rādītājus, bet neietekmē kaulu izmērus, un pēc hormonu bloķēšanas atšķirība starp transsievietēm un sievietēm kaulu izmēros saglabājas aptuveni tāda pati kā starp vīriešiem un sievietēm. Tas ir svarīgi, jo ķermeņa antropometriskie rādītāji spēlē lielu lomu sportiskajos rezultātos. Piemēram, garākas rokas rada lielāku griezes momentu, kas ir liela priekšrocība metienu un lecienu sportos. Antropometriskie rādītāji ietekmē arī drošību kontaktu sportos, kas, manuprāt, bieži vien tiek aizmirsts šajās diskusijās.
Fiziskie rādītāji, transsievietēm, kuras samazina testosterona līmeni zem 10nmol/L, pēc 12 mēnešiem pazeminās, tomēr tie joprojām paliek augstāki kā bioloģiskajām sievietēm. Arī pēc testosterona līmeņa samazināšanas, manuprāt, bioloģiskās priekšrocības netiek samazinātas pietiekami daudz, lai nodrošinātu godīgu un drošu konkurenci, un tas skaidri parāda to, ka nav iespējams vienlaicīgi nodrošināt gan iekļaujošu politiku, gan godīgu un drošu konkurenci. Manuprāt, šeit ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu – kādas tiesības ir svarīgākas – transpersonu tiesības startēt sieviešu kategorijā, vai sieviešu tiesības startēt godīgā konkurencē?
Esam centušies ieskicēt galvenos problēmjautājumus, bet ne visus un šis jautājums kļūs tikai aktuālāks, tādēļ pēc iespējas ātrāk vajag vienoties par godīgiem spēles noteikumiem. Zemāk ir pieejama mūsu saruna par šo tēmu: